Maroka – valsts, kur salīdzinoši nelielā teritorijā jūs varēsiet apskatīt dažādas klimatiskās un ģeogrāfiskās zonas: jūras pludmales, auglīgus līdzenumus, kalnus un tuksnešus. Maroka tikai neilgu laiku ir krievu tūrisma kartēs, lai gan vēl no padomju laikiem visi atcerās, ka Marokā aug brīnišķīgi apelsīni un mandarīni. Šodien, izvēloties atpūsties Marokā, Jūs varat viena brauciena laikā izbaudīt atpūtu pludmalē, seno arābu pilsētu kolorītu, slēpot kalnos vai tuksnesī izbaudīt safari.

Oficiālais nosaukums: Morokas karaliste

Galvaspilsēta: Rabata

Geogrāfiskais raksturojums: Marokas teriorija aizņem 446550 km², tā ieņem 56. vietu pasaulē. Tai ir sauszemes robežas: 1559km ar Alžīru, 443 km ar Rietumsahāru, (neatzīta valsts, bijusī Marokas valsts teritorija) un 16 km ar Spāniju.

Lielākās pilsētas: Kasablanka, Rabata, Fesa, Meknesa, Tanžēra, Tetuana

Iedzīvotāji: aptuveni 33 milj. cilvēku. Lielākā daļa ir islama piekritēji. Pamatiedzīvotāji  berbaru un arābu pēcteči.

Laika starpība: GMT (Griničas laiks, nemainīgs visu gadu)

Valodas: oficiālā valsts valoda – arābu, iedzīvotāji runā marokāņu dialetktā. Vēl lieto arī franču, spānu un angļu valodu.

Valūtas: marokas dihrams 1USD=8,7MAD

Virtuve: Marokas virtuvi ietekmē valdošā reliģija – islāms, līdz ar to ēdienkartē neietilpst cūkgaļa un alkohols – tie ir pilnīgi aizliegti. Gaļu var ēst, ja tā iegūta no lopa, ko nokāvis musulmanis. Atļauts ēst putnus, zivi, kazas, aitas, kamieļa, bifeļa gaļu. No nacionālajiem ēdieniem jāmin Kebab Koutbane, kas tiek gatavots no liellopu gaļas, olīvām, sīpoliem, koriandra un citām garšvielām. Marakešas couscous – no mannas, lēcām, putna gaļas. Harira ir marokāņu nacionālā zupa. Saldajā ēdienā var baudīt kokosriekstu kūku marokāņu gaumē un citus saldumus – dažādus medus gardumus. Uzdzertas tiek augļu sulas, piparmētru tēja.

Vēstures fakti

Valsts vēsture ir dažādiem notikumiem bagāta. 1.g.t.p.m.ē., vietējās zemes piederēja Karfagenam, vēlāk, pūniešu pilnvarām krītot, zem Romas leģiona spiediena, šeit vadīja Romas konsuli, kurus 5. gs.m.ē. izstūma vandāļi. 6. gs. tos nomainīja bizantieši, kuru spēcīgā tirgus un kara impērija bija pašā plaukumā. Beidzot 682. Gadā Ziemeļāfriku sāka iekarot arābi. Almoravīdu un Almohadovu dinastijas deva valstij neredzētu uzplaukumu. 11.-12. gs. Maroka Eiropas Vidusjūrā kontrolēja Spānijas un Portugāles teritorijas, bet Āfrikā tās īpašumos ietilpa Alžīra, Tunisija un Lībija.

Bet nekas zem saules nav mūžīgs un arī milzīgā impērija sabruka. Zelta gadsimts Marokā iestājās 15. – 16. gs., par to liecina daudzie arhitektūras pieminekļi. 17. – 18. gs. Maroka kļuva slavena ar saviem nežēlīgajiem jūras pirātiem, kas laupīja tirgoņu kuģis Atlantijā un Vidusjūrā un kontrolēja veselas pilsētas un piejūras teritorijas.

Mūsdienu valsts vēsture iekļauj sevī Spānijas un Francijas (no 1904. gada) protektoriātu un neatkarības iegūšanu 1956. gadā. No Spāņu protektoriāta Marokai ir palikušas divas pilsētas, kas ir Sānijas teritorija Seuta un Melilja. Krievija – joprojām ir galvenais noieta tirgu citrusaugļiem un ir galvenais naftas piedāgātājs. 2005. gadā viesiem no Krievijas tika ieviests bezvīzu režīms.

Lielākā daļā no mošejām ir pieejamas tikai musulmaņiem. Vienas no retajām mošejām, kas ir atvērtas visiem, ir Muleja Ismaila mauzolejs Meknesā, Muhameda V mauzolejs Rabātā un Hasana II mošeja Kasablankā. Jāņem vērā arī tas, ka pirms ieiešanas mošejās ir nepieciešams arī pieklājīgi apģērbties un sievietēm būtu vēlams galvu piesegt ar lakatu.

Ķimenes ir vienas no visvairāk ēst gatavošanā izmantotajām garšvielām. Šīs garšvielas tiek izmantotas visur sākot ar tadžīnās un beidzot ar mečoui (lēni ceptu jēru). Ķimenes, tāpat kā sāls un čili, bieži vien tiek liktas uz galda.

Bankās ir viegli iemainīt skaidru naudu no ceļojumu čekiem un kredītkartēm, tāpat ir iespējams bankās samainīt valūtu. Lielākā daļa bankomātu pieņem tikai vietējās marokāņu kartes, ja ieliksi nepareizā automātā, pastāv risks pazaudēt karti. (1 EUR ir aptuveni 10,6 dirhami.)

Krāna ūdeni nav ieteicams dzert. Pārdošanā ir pudelēs pildīts dzeramais ūdens, tas nav dārgs un ar lielisku garšu.

Stingri aizliegts fotografēt un filmēt militāros un citus valstiski nozīmīgus objektus.

Pastāv malārijas risks, sevišķi jāuzmanās reģionos gar Vidusjūras piekrasti. Ieteicams pirms ceļojuma konsultēties Vakcinācijas dienestā.

Muita

Muita: Ierodoties valstī ir jāaizpilda anketa, kā arī jādeklarē tādas sadzīves preces kā foto, TV, video aparatūra. Ja izceļojot, nevari to uzrādīt, tad tiek pieņemts, ka esi to pārdevis, un ir jāmaksā 100% nodoklis.

Ārzemju valūtas ievešana un izvešana nav ierobežota, taču valsts teritorijā var norēķināties tikai ar marokāniešu dināriem. Izvedot no valsts neiztērētu vietēju valūtu, ir jāuzrāda bankas kvīts, kas apliecina tā oficiālu apmaiņu. Aizliegts izvest priekšmetus, kam ir kultūrvēsturiska vērtība. Nepieciešamas īpašas atļaujas, iebraucot ar profesionālu foto-video aparatūru. Aizliegts ievest vairāk kā 1 litru stipros alkoholiskos dzērienus, 1 pudeli vīna, 200 cigaretes, 50 cigārus un 250 g tabakas.

Transports: Vieni no lētākajiem, ērtākajiem un uzticamākajiem pārvietošanās līdzekļiem šajā zemē ir vilcieni. Marokā ir izveidots viens no Āfrikas labākajiem dzelzceļa tīkliem.Ja plāno pārvietoties uz mazākām pilsētām vai ciematiem, ērtāk izmantot satiksme autobusus vai lielos taksometrus. Vietējās tradīcijas paredz, ka ar saviem našķiem noteikti ir jāuzcienā arī blakussēdētājs, turklāt tas jādara trīs reizes – tikai pēc trešās vari būt drošs, ka viņš no piedāvātā atsakās.

Sports: reljefu daudzveidība nosaka arī izklaides daudzveidība. Piekrastē ir radīti visi apstākļi, lai nodarbotos ar dažādiem ūdens sporta veidiem, ieskaitot arī zemūdens nodarbības. Golfa cienītājus gaida lieliski klubi Marokešā, ieskaitot karalisko klubu, kur spēlēja Vinstons Čērčils. Kalnu slēpošanas cienītājus gaida lielisks kūrorts Marokešas apkārtnē. Tūristiem tiek piedāvāts raftings, alpīnisms, parašūti, planieri, safari ar džipiem, loka šaušana, zirgu sports, tunings.

Kad labāk braukt: Piekrastē visa gada garumā ir labi apstākļi atpūtai, valsts vidienē labāk atpūsties no okobra līdz aprīlim, kad nav tik karsts, kalnu slēpošanas sezona ilgsts no decembra līdz martam.

Agadira — kūrorts, kas atrodās valsts dienvidrietumos, Atlantijas okeāna piekrastē. Šeit atrodas liela osta un zivju zvejošanas centrs. Te vienmēr ir svaigi un lieliskas kvalitātes jūras produkti, tos var nobaudīt daudzajos restorānos, kur tos pagatavo uz grila.

Pilsētas vēsture aizsākās 1505. gadā un tai vienmēr ir bijusi svarīga nozīme tieši kā ostas pilsētai. Šodien Agadira ir viena no modernākajiem un populārākajiem kūrortiem Marokā ar lieliskām pludmalēm 20km garumā. Šeit visu gadu spīd saule, var sauļoties un peldēties. Vietējais tirgus ir pats lielākais Marokā – te var iegādāties vietējo amatnieku produkciju, piemēram, ādas izstrādājumus, paklājus un keramiku. Un, protams, pastaigājoties pa pilsētu, neaizmirstiet iegriezties ostā vai vecpilsētā, kur saglabājušies vecā cietokšņa fragmenti.

Agadira ir arī saules, jautrības un izklaides pilsēta. Šeit var izvēlēties nodarbošanos pēc savas gaumes – makšķerēšanu, jāšanu uz zirgiem, ūdenssporta veidus, tenisu – to visu var darīt pa dienu, bet vakarā jūs sagaidīs restorānos, klubos un diskotēkās.

Kasablanka – lielākā Marokas pilsēta, otra lielākā pilsēta Āfrikā. Tās iedzīvotāju skaits pārsniedz 3.5 miljonus cilvēku. Kasablanka ir valsts darījumu galvaspilsēta, atšķirībā no oficiālās galvaspilsētas Rabatas. Tulkojumā no spāņu valodas Casa Blanca nozīmē „Baltā māja”, tieši tādā krāsa bija forts, ko portugālieši uzcēla blakus pilsētai.

Šodien pilsētas simbols ir milzīgā Hassana II mošeja, kas paredzēta 25 000 ticīgo. Tā uzcelta okeāna krastā un atgādina milzīgu, diženu kuģi, kura masts paceļas 200 m augstumā.

Pilsēta ir mūsdienīga, kaut arī visur saskatāma tradicionālā arābu celtniecības ietekme. Pastaigājoties pa pilsētu obligāti iegriezieties Habbusa kvartālā. Šeit jūs varēsiet lieliski pavadīt laiku vienā no daudzajiem specializētajiem tirgiem – olīvu, podnieku, ādas. Jo atraktīvāk un aktīvāk jūs tirgosieties, jo lielāku prieku iegūsiet no pirkuma.

Pati kolorītākā valsts pilsēta, bez šaubām, ir Marakeša. Tā atrodas pa ceļam uz Sahāru, augstā Atlasa kalna piekājē. Pilsētas vēsture aizsākās XI gs. , kad to dibināja berberi. Kādu laiku tā kalpoja arī kā impērijas galvaspilsēta. Nopietnu ieguldījumu pilsētas plānošanas attīstībā veica sultāns Ahmeds el Mansurs XVI gs., papildinot pilsētu ar daudzajām pilīm, mošejām un strūklakām.

Marakešā ir dažādu laikmetu arhitektūras pieminekļi, tomēr tā nav pilsēta-muzejs. Šeit ir īstā dzīve, ir manāma Austrumu burvība un maģija, iestājoties tumsai, viss atdzīvojas. Galvenais pievilkšanas punkts, protams, ir Džemaa el Fna laukums, kas atrodas viduslaiku medīnas vidū. Te arī dienas laikā ir ļoti trokšņaini un dzīvīgi, bet galvenā rosība sākās tikai pēc tumsas iestāšanās. Tiek atvērti visi kioski un teltis, visur lampu apgaismojumā atspīd augļi un saldumi. Uzstājās neskaitāmi ielu mākslinieki, akrobāti, šarlatāni, klauni. Nenoslāpstošo troksni pārsauc pārdevēju skaļie izsaucieni, respektīvi, Austrumi – visā savā krāšņumā.

Cits ievērojams Marakešas apskates objekts XII gs. Mošeja Kutubijā. Tā kā tās minarets ir 70 m garš, to var pamanīt jau no liela attāluma. Blakus Kutubijai atrodas sena musulmaņu svētvieta – Kuba Badina un pati lielākā mošeja Marakešā – Ali ben Jusufa mošeja. Abas celtnes datētas ar XII gs.

Marakešā ir arī divas slavenas pilis, viena no tām, diemžēl, nav saglabājusies un atklājas mums kā gleznainas drupas. Tā ir Palas el –Badi, ko cēla 24 gadus – no 1578. līdz 1602. gadam. Vēsturiskie pieraksti liecina, ka tā ir bijusi viena no visskaistākajām celtnēm pasaulē. Bet pili, kas ir saglabājusies līdz mūsdienām, sauc Palas de la Bahia. To cēla dižais sultāna Hassana I vezīrs savām daudzajām sievām. Celtniecības procesā projekts tika mainīts, paplašināts un rezultātā pils ietver sevī daudz dažādas celtnes zem viena jumta.

Rabata – oficiāli valsts galvaspilsēta. Pilsētas nosaukums cēlies no arābu vārda „ribata” – nocietināts klosteris. To dibināja XII gs. kā cietoksni Atlantijas okeāna krastā. Šodien Rabata, kopā ar blakus esošo pilsētiņu Sali, veido atsevišķu teritoriālu vienību, kas atrodas gubernatora pārvaldībā.

Rabatā ir daudz vēsturisko pieminekļu – no tradicionālās Medinas līdz lieliskajiem antīkās un marokāniešu mākslas muzejiem, kā arī viena no starptautiskajām lidostām. Saglabājusies arī galvenā pilsētas citadele – Kazba Udaija, kas tulkojumā nozīmē „Udajas cietoksnis”. Medinā ir daudz sava amata meistaru, kas gatavo no koka darinātus suvenīrus, kā arī veikaliņi, kur tos pārdod.

Fesa atrodas valsts dienviddaļas centrā. Pilsēta ir valsts reliģijas un kultūras centrs, kā arī tā ir arī viena no četrām pilsētām, kas ir bijušas impērijas galvaspilsētas .

Pilsēta ir interesanta ar to, ka divas reizes tika dibināta – abos Fesas upes krastos. Sākumā sultāns Mulaijs Idars I apmetās upes labajā krastā, bet pēc 19 gadiem viņa dēls, Idris II pretējā krastā sāka celt pilsētu ar pili, mošeju un tirgu. Ilgu laiku pilsētas attīstījās patstāvīgi, savā starpā karojot, kaut galvenās mošejas ir līdzīgas kā divas ūdens lāses. Abas pilsētas starp 1069. gadu un 1075. gadu apvienojās vienā – Fesā

Pilsēta ātri attīstījās, formējoties apkārt izceltajam centram- Karauinas mošejai. XIII gs. Karauina tika paplašināta un ilgu laiku bija lielākā Āfrikas mošeja, kurā ietilpa ap 22 000 ticīgo lūdzēju. Pie mošejas darbojās liela arābu universitāte. Visā Fesā ir ap 800 mečetiem, daudzas no tām ir arhitektūras pieminekļi. To minareti paceļas augstu virs plakanajiem pilsētas jumtiem.

Noteikti papriecājaties par Bu Inānijas medresi, kuras lieliskā apdare ar savu bagātību, precīzo darbu aizrauj elpu.

Krievijas pilsoņiem vīza nav nepieciešama, bet pasei ir jābūt derīgai vismaz 6 mēnešus no iebraukšanas Marokā.

LR pilsoņiem, uzturoties Marokā līdz 90 dienām, nav nepieciešama vīza. LR nepilsoņiem ir vajadzīga vīza.

Latvijas Republikas pilsoņi bez vīzas var uzturēties valstī līdz 3 mēnešiem 6 mēnešu laikā. Tūristu vīza ieceļošanai valstī ir nepieciešama Latvijas nepilsoņiem.

Vīzas noformēšanai nepieciešams:

• ceļošanai derīga pase ar derīguma termiņu ne mazāku par 6 mēnešiem pēc atgriešanās datuma un ar vismaz 2 brīvām lappusēm vīzu sadaļā;
• 3 fotogrāfijas 3 x 4 cm;
• aviobiļešu rezervācijas kopija;
• uzturēšanās iemelu un ilgumu apstiprinošs dokuments (ielūgums vai viesnīcu rezervācijas apstiprinājums);
• uzturēšanās līdzekļus apliecinošs dokuments (bankas konta izraksts vai ceļojumu čeki).

Marokas klimats ir sarežģīts un to nosaka ģeogrāfiski faktori. Valsts ziemeļos, Viusjūras piekrastē valda subtropu klimats. Dienvidos – tuksnesis ar minimāliem nokrišņiem un augstie Atlanu kalni, kur pretēji – nokrīt daudz nokrišņi.

Vasara visas valsts teritorijā ir karsta un sausa. Ziemā vējš atnes auksts, mitru gaisu. Diennakts laikā ir ievērojamas temperatūras svārsības. Jūlijā vidējas dienas temperatūra ir +26 t^o, naktī var būt +10, tādēļ izbraucot tuksnesī vai dodoties kalnos, jāņem līdzi siltās drēbes.  Vidējā temperatūra janvārī +11 t^o